Daudzi no jums noteikti esat pamanījuši, ka pēdējo pāris gadu laikā esmu iecienījis Dacia mašīnas. Kas reiz sākās kā viegla pazobošanās par šī zīmola auto heiteriem lēnā garā pārauga par nopietnāku pievēršanos Dacia mašīnu izmēģināšanai, ceļošanai ar tām un visbeidzot šovasar es nopirku pats savu Dacia Logan. Tā kā sociālajos tīklos bieži lasu neizpratnes pilnus komentārus par šo manu apmātību vai pat pārmetumus par slēptās reklāmas kampaņu, šajā bloga ierakstā vēlos beidzot izskaidrot, kas mani tik ļoti piesaista šajās mašīnās un kāpēc es par tām tik daudz komentēju.
Kaut kā tā ir sanācis, ka šis blogs ir izvērties par tādu kā manu motoceļojumu atskaišu vācelīti. Visas tehnoloģiju domas es izstāstu Kursorā un šeit tad paliek ar tehnoloģijām tieši nesaistītās tēmas. Kā redzam, to man nav diez ko daudz.
Kā jau ik katru vasaru, kopš 2020. gadā nokārtoju motocikla vadīšanas tiesības, cenšos izbraukt kādā tālākā motoceļojumā. Šādi līdz šim esmu apceļojis teju visus Balkānus un jau šī gada pašā sākumā biju diezgan lielās pārdomās, kur tad īsti braukt šogad. Atklāti sakot, tādu īstu galamērķi es nebiju izdomājis līdz pat izbraukšanas dienai un tikai ceļā esot kaut kā organiski izlēmu, ka šis būs tas gads, kad beidzot apbraukšu apkārt Baltijas jūrai. Tā tīri teorētiski par šādu maršrutu biju iedomājies jau pasen, tomēr baigi nerāvos to realizēt, jo man šķita, ka pat vasarā Skandināvijā visu laiku līst lietus un ir auksti. Un tad kāpēc man bojāt jau tā neilgo mūsu puses motosezonu? :)
Skatos, ka šis mans personīgais blogs laika gaitā ir kļuvis par motociklu blogu. Bet kā nu ne, visas savas tehniskās domas es sarakstu Kursors.lv un šeit paliek tikai tās tēmas, kas manu rudo dvēseli skar vistuvāk.
Šī vasara paskrēja tik strauji, ka es pat īsti nepaspēju iesākt savu piekto motosezonu, kā tā jau bija noslēgusies. Šogad ar savu moci nobraucu smiekla 88 kilometrus. OK, bija arī pa kādam testu mocim, tomēr kopumā šogad ar motociklu īsti pabraukt nesanāca un šo problēmu es izlēmu risināt... nopērkot vēl vienu motociklu.
Tieši pirms gada mani atlaida no darba, kuram biju veltījis septiņus savas dzīves gadus. Kādā vietējā kapitāla finansētā starptautiski strādājošā IT uzņēmumā manā pārziņā bija sabiedrisko attiecību joma, un praksē tas nozīmēja aktivitātes, kas popularizē uzņēmumu dažādām mērķauditorijām – medijiem, potenciālajiem darbiniekiem un klientiem. Uzskatu, ka šo gadu gaitā, kopā ar kolēģiem, savulaik gandrīz nevienam nepazīstamo mazo organizāciju padarījām par vienu no Latvijas atpazīstamākajiem IT uzņēmumiem.
Atlaišanu no darba es piedzīvoju pirmo reizi mūžā, un tā bija visnotaļ interesanta pieredze. Vispār neesmu radis lēkāt starp darbiem, kā tāds sienāzītis, un savā mūžā visās dažās darba vietās esmu strādājis ilgus gadus. Tomēr šoreiz piedzīvoju profesionālo izdegšanu, un rezultātā bijušajā darba vietā vairs nebiju vajadzīgs.
Nu jau ir gads riņķī, kopš manas pēdējās darba dienas algota speciālista lomā, un šajā bloga ierakstā vēlos padalīties ar atziņām, kuras esmu pa šo laiku guvis.
Kaut kas tajos Balkānos ir! Līdzko biju nokārtojis motocikla vadīšanas tiesības, 2021. gadā uzreiz devos savā pirmajā tālajā motoceļojumā uz dienvidiem. Izmetu tādu palielu ap 5000km loku līdz Horvātijai un tad atpakaļ uz mājām caur Austrijas kalniem. Ļoti patika! Tad nākamajā gadā es ar motociklu apceļoju Rumāniju. Vēl vairāk patika! Gadu vēlāk devos vēl iespaidīgākā ceļojumā ar mērķi tuvāk iepazīt Balkānus un aizbraucu līdz pat Albānijai. Varētu domāt, ka ar šiem braucieniem būšu atēdies Balkānus, bet, nē! Pagājušajā ziemā skatījos kartē un secināju, ka neesmu bijis Bulgārijā un īpaši manu uzmanību piesaistīja Buzludžas piemineklis. Skaidrs, tātad braucienam galamērķis ir atrasts un atlika vien sagaidīt jūliju, kad man fiziski ir iespēja izrauties no mājām šādā tālā ceļojumā.
Aiz loga atkal ir gada tumšais posms un tā kā šajā periodā man nav absolūti neviena aktīva hobija, daudz laika pavadu atmiņās par iepriekšējās vasaras izbraucieniem ar moci. Šī motosezona man lielās aizņemtības dēļ nesanāca tik gara kā pērn, taču sanāca ņemt dalību Latvijas Gada motocikla žūrijā un izbraukt ar veselu lērumu dažādu moču, kā arī realizēt daļēji spontānu motoceļojumu uz Balkāniem.
Šī gada motosezona tuvojas savam loģiskajam noslēgumam un vismaz pats sev to vēlos pabeigt pastāstot jums par manu šīs vasaras lielo motoceļojumu uz Rumāniju. Pagājušajā vasarā es piedzīvoju manu pirmo lielo motoceļojumu pa Eiropu un sapratu, ka tas ir tas, ko vēlos atkārtot.
Pagājušajā vasarā es piepildīju vienu no sava mūža lielajiem sapņiem — nokārtoju motocikla vadīšanas tiesības. Par savu apmācību un eksāmena pieredzi rakstīju arī šeit blogā. Lai arī tiesības ieguvu augustā, līdz sezonas beigām paspēju nobraukt aptuveni 5000km un nākamo motosezonu šogad sāku jau maija pašā sākumā. Man ļoti patīk braukt un tā kā visu garo ziemu biju YouTube skatījies motoceļojumu video, zināju, ka šovasar gribēšu izbraukt tālākā motoceļojumā ārpus Latvijas. Es to paveicu!
Ja seko tekstiem un attēliem, ko šovasar publicēju savos sociālo tīklu kontos, tad redzēsi, ka tie vairāk vai mazāk ir saistīti ar motobraukšanas tēmu. Tam ir pagalam vienkāršs izskaidrojums — šovasar es ieguvu motociklu vadīšanas tiesības un nopirku savu pirmo motociklu.
Šī aptuveni divus mēnešus ilgā epopeja sākās pavisam nejauši, kad maija beigās nopirku ķiveri. Toreiz vēl vispār nedomāju par motocikliem un ķiveri pirku, lai nebūtu atkal jāmeklē rokā sveša ķivere ieplānotajam NIU NQi GTs Pro elektriskā motorollera testam. Un vispār, katram normālam čalim mājās ir jābūt vismaz vienai ķiverei!
Šonedēļ man bija tas gods kāpt uz vienas skatuves kopā ar cienījamu mediju vēl vairāk cienījamiem žurnālistiem — Dienas Biznesa Andu Aseri un Delfi.lv Filipu Lastovski. Pasākumu “Kā runāt ar medijiem?” organizēja Līva Pērkone — viena no nedaudzajiem sabiedrisko attiecību profesionāļiem Latvijā ar kuru ir patiess prieks sadarboties. Lai arī es pats neesmu žurnālists un manis veidotais tehnoloģiju blogs Kursors.lv nav valstī lielākais ziņu portāls, apbrīnojami daudz lietas sakrita visos trīs stāstos. Pozitīvi, ka pasākums bija ļoti labi apmeklēts un sanākušie cilvēki uzmanīgi klausījās mūsu teiktajā. Paldies par to!
Tāpēc nolēmu ar savu sakāmo padalīties arī brīvi pieejamā formā un tādējādi palīdzēt PR speciālistiem un uzņēmējiem saprast, kā domā un strādā mediju pārstāvji un kā ar viņiem labāk sadarboties.
